fordance.1w.lv

 


Intervija ar Aigaru Svaru


 „Aigars Svars" - mēs visi viņu pazīstam un tanī pat laikā neko nezinām par viņu. Atceros, kad biju maziņa un tikko sāku dejot, es, ieraugot Aigaru Svaru, pajautāju „kas tas tāds  ir?". Man atbildēja, tas ir „tas stingrais tiesnesis, kurš rīko „Gadu Miju"". Ir pagājuši apmēram desmit gadi un es dodos uz tikšanos, lai uzzinātu, kas tad slēpjas aiz „stingrā tiesneša, kurš rīko „Gadu Miju"", tagad - „Baltic Grand Prix".
Ienākot Aigara birojā un sākot sarunu, mans satraukums pamazām pazuda un žēl, ka šeit es varu tikai uzrakstīt jautājumus un atbildes, bet nevaru dot iespēju izjust šīs intervijas siltumu un sirsnīgumu...







Tā, kā tu esi cilvēks, kuru mēs pazīstam 4 dažādos statusos - dejotājs, treneris, tiesnesis un sacensību rīkotājs, tad arī šīs intervijas laikā būs jārunā ar četriem Aigariem!


Aigars Svars - dejotājs

Nesen man nodarbībā 5-gadīga meitenīte dejotāja-iesācēja uzdeva jautājumu „ Veronika, vai arī tu kādreiz esi dejojusi sacensībās?" Diemžēl jāatzīst, ka jaunā paaudze maz ko zina par saviem priekšgājējiem. Šajā sakarā mans pirmais jautājums: kā tu nokļuvi deju pasaulē?
Aigars: no piecu gadu vecuma es dejoju tautiskās dejas, bet, kad es mācījos 4.klasē, uz mūsu skolu Dobelē atbrauca skolotājs no Rīgas, sasauca visas 4.klases kopā, sarīkoja vienu kopīgu nodarbību un pēc tās labākajiem, kurus viņš paspēja stundas laikā ievērot, piedāvāja nākt uz izlases nodarbībām. Bet viņš uz šiem izredzētājiem vienkārši parādīja ar roku „tu, tu un tu ..." un nekur viņu vārdus nepierakstīja. Bet man tā lieta uzreiz iepatikās, jo atšķirībā no tautiskām dejām, mūzika bija uz lentām un pat platēm, un tā bija pavisam cita nekā tautiskajās dejās. Tautiskajās dejās pianiste spēlēja uz klavierēm, bet skolotāja mācīja soļus. Taču šeit bija savādāk - cita mūzika un citas dejas. Ja nemaldos, tad pirmajā nodarbībā mums parādīja Lēno valsi un Ča-ča-ča. Vārdu sakot, man tā lieta ļoti iepatikās. Nu un tā kā izredzēto uzvārdi nebija pierakstīti, tad es noteiktajā dienā es aizgāju līdzi savam klases biedram uz pirmo nodarbību. Tā es ar tādu nelielu blēdīšanos tiku sporta dejās un tur arī paliku. Es nodejoju 15 gadus - no desmit gadu vecuma līdz divdesmit pieciem.

Kas bija tavi skolotāji un treneri?
Mans pirmais skolotājs bija Guntis Ozoliņš, pēc tam neilgi Ernests Poreiters, Jānis Elbrets, un beigās, Ņina un Uldis Salgaļi.
Domāju daudzi no mūsdienu paaudzes pat nezin, ka Jānis Elbrets kādreiz ir bijis deju skolotājs!
Jā. Viņš bija ļoti labs deju skolotājs! Viņš pat bija sagatavojis pāri, kurš vinnēja slavenos Baumaņus Vissavienības sacensībās! Pie viņa trenējās tādi bijušie dejotāji kā A.Lešinskis, V.Ivuškāns, A.Greiers, D.Beļēvičs, A.Dekmeijers ar partnerēm un citi. Viņam bija stiprs klubs. Bet pēc tam viņš pārgāja uz estrādes dejām, tad aizbrauca uz Ameriku, kur gan mācīja dejot, gan aizrāvās ar fotografēšanu, bet tagad vairāk fotogrāfē, nekā māca. Taču tas jau ir Jāņa stāsts.
Kas bija tavas partneres un vai jūs kontaktējaties joprojām?
Pirmā partnere man bija Valda Škutāne (smaida). Redz cik interesanta sakritība! Godīgi sakot, kontakti bija pazuduši, bet par cik pagājušā gada nogalē notika jau 30., jubilejas pasākums, tad uz to es biju uzaicinājis gan tos dejotājus, ar kuriem mēs kādreiz kopā sākām Dobelē, tai skaitā savu pirmo un otro deju partneri, gan savus pirmos audzēkņus. Kopumā sanāca ap trīsdesmit cilvēkiem. Tā kā, ja arī ar kādu es „simts" gadus nebiju ticies, tad tagad mēs visi redzējāmies!
Kad un kāpēc pārtrauci dejotāja karjeru?
 Man bija 25 gadi. Īsi pirms tam gāja bojā mans pēdējais deju skolotājs. Paralēli tam, ka es pats dejoju, es sāku mācīt arī bērnus. Apmēram pusgadu palīdzēju arī Ņinai „Dzintarā". Es turpināju dejot un sapratu, ka visu kopā nevaru pavilkt. Tad nebija tādas iespējas kā tagad, braukt uz semināriem, mācīties pie ārzemju treneriem, ...  . Nebija nekā tamlīdzīga! Mēs mācījāmies no kāda reta semināra, kad atbrauca kāds ārzemju pedagogs. Bija safilmētas filmas, kuras skatījāmies uz sienas tumsā un bez skaņas! Vērojām un mācījāmies! Tagad tas liekas smieklīgi un kaut kas neiedomājams, bet toreiz tā bija realitāte. Arī, ja mēs runājam par literatūru, tad tajā laikā bija tikai viena grāmata latviešu valodā par sarīkojuma dejām, kuru bija sarakstījis Ilgvars Kalniņš. Arī internets un video nebija. Tā kā tos laikus ar šiem laikiem informācijas pieejamības ziņā nevar salīdzināt.
Es aizdejoju līdz starptautiskai klasei un tajā brīdī ari beidzu dejot. Kā es jau teicu, man bija 25 gadi.
Kas bija tavi konkurenti?
Konkurenti? Agris Greijers, Aleksandrs Bessonovs, Aivars Dekmeijers, Valērijs Nazadze, Uldis Osis, kurš tagad ir ievērojams ekonomists Latvijā. No kaimiņvalstīm mani konkurenti bija igaunis Janeks Randla, lietuvietis Jozas Aleksandravičius, ukraiņi, baltkrievi, moldāvi, krievi.
Un kā ar sasniegumiem?
Nebija nekādi dižie. Labākais rezultāts - fināls Latvijas čempionātā pieaugušo grupā standartdejās.
Tas jau arī labi!
Nu varbūt... Pārsvarā mēs dejojām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ja arī kaut kur varējām izbraukt, tad tikai uz Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. Bet uz rietumiem ceļš bija slēgts. Tādi bija laiki.

Aigars Svars - treneris

Daudzi dejotāji, pakāpeniski dejotāja statusu nomaina uz trenera statusu. Par ko gribēja kļūt mazais Aigars Svars, vai arī jau kopš bērnības gribēji kļūt tieši par deju skolotāju, tiesnesi?
Nē, es nekādīgi nebiju plānojis šādu nākotni. Es vienkārši dejoju un man tas patika. Agrāk, skatoties filmu „Četri tankisti un suns", es tās iespaidā ļoti gribēju kļūt par tankistu! (smejas) Vēlāk, es gribēju darīt kaut ko no un ar kokiem, piemēram, gatavot mēbeles. Taču tajā virzienā es neaizgāju mācīties. Pēc vidusskolas iestājos mehanizācijas fakultātē Jelgavas Akadēmijā. Man ir inženiera -mehāniķa diploms, bet šajā profesijā es esmu nostrādājis tikai 7 mēnešus, jo tad, kad jau mācības gāja uz beigām, es sāku saprast, ko tad es īsti gribu. Man radās doma, ka es varētu dzīvot tikai ar un no dejām. Es jautāju padomu Aleksandram Bessonovam, kurš jau tad nodarbojās tikai ar dejām, vai tas ir reāli - dzīvot tikai no dejām? Viņš atbildēja - „Jā! Mēģini!" Un tā, pēc 7 mēnešiem, es inženiera diplomu noliku atvilktnē un pārgāju tikai uz dejām. Sākumā kā skolotājs, apmēram 2-3 gadus, bet pēc tam bija arī pirmā „Gadu Mija", un tā pamazam viss gāja uz priekšu ...  . 1989.gadā nodibinājās Latvijas Sporta deju federācija. Līdz tam mēs bijām zem Kultūras Ministrijas, bijām kā pašdarbības pulciņi un neskaitījāmies kā sporta veids. Pirmais LSDF prezidents bija Egils Šmagris, bet no 1991.gada 3 termiņus (6 gadus), es biju prezidents un pēc tam jau nāca Vito Feldmanis. Tā, man darbs federācija gāja paralēli skolotāja-trenera darbam.
Un tad manu dzīvi var sadalīt divos posmos. Pirmais, kad es nejauši nokļuvu Jūrmalā un „Gadu Mija" 6 gadus noritēja Jūrmalā dzidnīcā „Rīgas līcis". Tu jau laikam tad vēl nedejoji, bet tie, kas dejoja, joprojām ar sajūsmu atceras tos laikus! Tā bija liela ēka, kurā patlaban nekas nenotiek, bet tolaik tā bija deviņstāvu viesnīca, kurā bija gan sporta zāle, gan liels baseins, sauna, gan plašs restorāns, aktu zāle un tur notika sacensības. Tur ir dejojuši gan Allan Tornsberg un L. Van Amstel, gan J.Gilkison un P.Killick ar partnerēm, gan arī leģendārie Hiltoni.  Toreiz bija „kruti", ja tavos mačos dejo kāda pasaules zvaigzne.
Tagad jau arī tas ir „kruti"?!
Jā, bet tagad to uztver savādāk. Es pats, kā sacensību rīkotājs to uztveru savādāk. Mūsu pašu dejotāju līmenis ir nesalīdzināmi mainījies uz augšu un es labāk dodu iespēju, lai dejo mūsējie, jo arī priekš viņiem tas ir labs stimuls un veicina viņu izaugsmi.
Visi vairāk vai mazāk iesaistītie cilvēki mūsu valsts deju pasaulē Tevi pazīst kā tiesnesi un sacensību rīkotāju, bet retais zina ko vairāk.
Mana trenera karjera beidzās apmēram 1995.gadā, kad es no Dobeles atnācu uz Rīgu. Un tas bija atkal nākamais dzīves posms, kad es sapratu, ka es varu dzīvot no sacensību rīkošanas, no tiesāšanas un vēl man bija pieaugušo deju kursi. Savā laikā, kad es aktīvi strādāju par deju treneri, mans labākais deju pāris ieguva 2.vietu PSRS čempionātā jauniešu grupā standartdejās. Un par cik viņi bija otrie, tad es ar viņiem biju aizbraucis arī uz Eiropas čempionātu, pārstāvot PSRS. Man mājās ir tā čempionāta programmiņa un, ja to papēta, tad starp dalībnieku vārdiem var ieraudzīt vairākus, tagad visiem atpazīstamus vārdus - deju skolotājus un tiesnešus. Nedaudz vēlāk divi citi labākie jauniešu pāri Latvijas čempionātos ieguva 2. un 3. vietas.
Bet kā sauca tavus labākos dejotājus?
Didzis Neļķe - Jana Dvurečenska, Uldis Spulle - Sanita Stabiņgaite, Ervīns Uļjanovs - Evija Kravčenko.
Labi rezultāti ir bijuši taviem pāriem!
Jā! Fināla pāri. Braukājām arī uz sacensībām Polijā, Vācijā un Čehoslovākijā.
Laiks iet, bet tradīcija paliek - joprojām bieži dejotāji kļūst par deju treneriem, citi veiksmīgāk, citi mazāk veiksmīgi. Bet katrs, protams, sapņo izaudzināt čempionus. Kādi būtu tavi ieteikumi treneriem-iesācējiem, lai viņu karjera kļūtu veiksmīga?
Pirmkārt. Sākumā noteikti ir jāmācās grāmata! Viss ir jāzina. Piemēram, Lēnajā valsī var padomāt „nu kas tad tur ir - labais grieziens!"  Bet patiesībā, tikai palasot grāmatu, var redzēt cik precīzi katra figūra ir aprakstīta un tas viss ir jāzina jaunajiem skolotājiem. Tas viss ir vajadzīgs, lai tu būtu labs skolotājs. Jāmācās un jāzina deju ābece. Otrkārt, tā ir dzīves skola - semināri, sacensības, pamazām jāsāk tiesāt. Faktiski skolotājam visu dzīvi ir jāmācās. Nekad nevar būt un arī nav, ka tu vari pateikt sev - „tā, nu es visu zinu!" Bet bieži jauniem skolotājiem, īpaši tiem, kuriem ir bijuši labi rezultāti, liekas, ka, beidzot dejot sacensībās, es tūlīt būšu labs skolotājs! Nē! Un ļoti bieži vadošie dejotāji nekļūst par labiem skolotājiem, jo dejot pašam ir viena lieta, bet mācīt dejot citiem - tā ir pilnīgi cita lieta. Ir jau vienkārši, esot „zvaigžņotam" dejotājam, dot stundas citiem. Bet, lai paņem kādu pāri no nulles un izved viņu cauri visam līdz čempiona titulam vienalga kurā grupā - tikai tad būs skaidrs, ko tas īstenība nozīmē un ko katrs var! Un arī apkārtējie tikai tad varēs spriest par tevi kā par skolotāju! Un nekad nevar spriest par to kāds tu esi skolotājs pēc viena-diviem-trijiem gadiem. Īsts deju treneris-skolotājs māca un mācās pats visu mūžu  un dara to ļoti nopietni. Daudz kas ir atkarīgs arī no tava gribasspēka, no tavas varēšanas, no talanta. Ne jau visiem tas ir dots un izdodas.

Tāpat, kā deju treneri, ar laiku tomēr izlemj kļūt par tiesnešiem, arī mēs esam sarunā pietuvojušies nākamai sadaļai - Aigars Svars - tiesnesis!

Ir tāda anekdote, iespējams tu to zini.
„Nomirst ļoti slavens dejotājs un nokļūst paradīzē. Redz tur skaistu ēku, kurā iekšā ir fantastiski skaista zāle, parkets vislabākās kvalitātes, lieliska mūzika un zālē dejo visslavenākie mūžībā aizgājušie dejotāji. Dejotājs jautā - „Jums te viss ir tik perfekts! Kāpēc jūs nerīkojat sacensības?" Uz ko viņam atbild: „Nerīkojam, jo tiesneši nenokļūst paradīzē..."

Un tā, man jautājums - kā un kad tu kļuvi par tiesnesi?
Pie tā es nonācu pakāpeniski un loģiski. Es strādāju par deju skolotāju un rīkoju sacensības. Tajā laikā bija tikai uzaicinājuma sacensības, nebija „open" sacensību, kurās varēja piedalīties visi. Sākumā, kad es rīkoju sacensības, tad  aicināju kādus 5 kolektīvus, un savukārt uzaicinātie kolektīvi aicināja mani. Un tie nebija tie stiprākie, jo tad no tiem es vēl baidījos, piemēram, no Abramoviem! Bet ar laiku, varbūt es paliku labāks skolotājs, varbūt mani audzēkņi paaugās, bet es uzdrīkstējos uzaicināt jau spēcīgākus kolektīvus un beigās man nebija bail arī no Abramoviem un citiem! Bet tas ceļš bija lēns, ilgs un pakāpenisks. Tāpēc, atkārtošos, nekad nevajag domāt „šodien es beidzu dejot un rīt jau es būšu labs skolotājs un tiesnesis". Tas tā nenotiek. Tas ceļš ir lēnām un pakāpeniski jānoiet.
Vai tu atceries savas pirmās tiesātās sacensības? Vieglāk ir dejot pašam vai vērtēt dejotājus?
Dejot ir noteikti grūtāk. Es atceros, ka es vienmēr ļoti uztraucos pirms sacensībām, es ļoti gatavojos, trenējos ... Pirms sacensībām es slikti gulēju...  . Nākamais periods jau bija, kad sacensībās dejoja mani audzēkņi. Tad es atkal ļoti pārdzīvoju un nervozēju. Bet ja runa iet par tiesāšanu, tad es uztraucos, bet nedaudz, kad dejoja mani pāri. Es vispār uzskatu, ja tiesā tiesnesis, kuram dejo savs pāris, tad ne vienmēr viņš var būt objektīvs. Lielāku cerību uz objektivitāti es lieku uz to tiesnesi, kuram nedejo savi pāri. Tā kā citos sporta veidos, piemēram, hokejā, futbolā, tiesnesis ir neitrāls un viņu nekas nesaista ar sportistiem. Tāda tagad ir arī Pasaules Sporta deju federācijas tālākā tendence. Novirzoties nedaudz no jautājuma, teikšu, ka uzskatu, ka, ja dejas grib kļūt par objektīvu sporta veidu, tā, ka to atzīst arī olimpiskā sporta komiteja, tad tiesneši nevarēs būt tie paši cilvēki, kuri māca. Tai ir jābūt atsevišķai kategorijai. Jā, protams, mums liekas, ka labi var notiesāt labs deju skolotājs, bet atzīsim to, ka viņam vienmēr tuvāk būs savi pāri un līdz ar to viņš nevar būt pilnībā objektīvs.
Atceries savas pirmās tiesātās sacensības?
Pašas pirmās nē. Bet ko es labi atceros, tās ir manas pirmās tiesātās starptautiskās sacensības. Toreiz sacensības notika pa klasēm un notika starptautiskas sacensības „Rīgas rudens". Starp citu, ilgus gadus Latvijā tie bija lielākie mači un tos rīkoja Salgaļi. Un toreiz galvenais tiesnesis Ernests Poreiters, sakarā ar to, ka nebija ieradies kāds tiesnesis, piedāvāja tiesāt man. Man kā reiz jau bija vajadzīgā tiesneša kategorija. Toreiz es tiešām biju uztraucies, jo mani iemeta ejošā vilcienā un pateica „tiesā!". Vēlāk jau nāca pieredze. Bet arī tagad, ja nākas tiesāt pasaules vai Eiropas čempionātu, tad tā, protams, ir papildus atbildība.  
Smags jautājums, bet nevaru to neuzdot. Pa šiem gadiem tu esi vērtējis milzum daudz sacensību kā Latvijā, tā ārpus. Vai nekad nav bijis kauns par savu vērtējumu? Nav bijuši gadījumi, ka jau pēc sacensībām pats sev pārmet, ka, iespējams, vajadzēja vērtēt kaut ko savādāk?
Jā. Esmu notiesājis vairāk nekā 600 sacensības 28 pasaules valstīs. Šeit mēs atkal pieskaramies pie objektivitātes momenta. Tu nevari būt pilnībā objektīvs, ja dejo tavas valsts pāris. No vienas puses pienākums un patriotisms tev liek vērtēt un virzīt savas valsts pārus tik tālu cik vien var, bet nepatīkami ir tad, ja tas tā īstenībā nav. Ja tu paskaties pēc tam izdrukā un redzi, ka tu esi vienīgais, kas kādu pāri ir virzījis nākamajā kārtā, saliekot 5 vai 10 krustiņus, tad ... . Bet no otras puses tu it kā nevari nelikt! Tā ir liela dilemma. Kā es jau teicu, tiesnesim jābūt objektīvam, neitrālam, bet, ja dejo savi pāri, savas valsts pāri, tad nav viegli būt objektīvam. Un atkal, ja tu neieliec to krustiņu, kur it kā varēja ielikt, tad atkal tu saņemsi pārmetumus... Nu tādas tās tiesāšanas lietas ir... Tāpēc, jo vairāk tiesnešu, jo sanāk objektīvāks tiesājums. Ja ir maz, kādi pieci-septiņi, tad katra tiesneša vērtējumam ir ļoti liela nozīme. Bet ja ir, piemēram, trīspadsmit tiesneši, tad viens no viņiem spēlē daudz mazāku lomu. Tā ir Skeitinga sistēma, kuras pamatā ir tiesnešu vairākuma lēmums. Tāpēc arī uz saviem „Grand Prix" mačiem es cenšos aicināt pēc iespējas vairāk un, protams, labus tiesnešus.
Laikam jau runa par vērtējumu, tiesāšanu nevienā sporta veidā nevar būt patīkama, tāpēc es uzdošu vēl vienu nepatīkamu jautājumu. Ļoti bieži deju sabiedrība izskan viedoklis, ka „visas vietas ir nopirktas, rezultāti iepriekš sarunāti u.t.t." Jautāšu tev - tiesnesi var nopirkt? Un vai ir bijuši mēģinājumi, kaut kādā veida uzpirkt tevi?
Vienīgais mēģinājums bija daudzus gadus atpakaļ, kad mans birojs bija vēl cita vietā. Decembrī ,Rīgā tuvojās pasaules čempionāts Junioriem un manā kabinetā mēnesi pirms tā ieradās dāma no citas valsts un gribēja kaut ko, kaut kādā veidā darīt šajā sakarā. Bet saruna mums bija īsa, jo es uzreiz viņai norādīju uz durvīm. Bet, runājot par to, ka „visas vietas ir nopirktas" un „rezultāti sarunāti", to var teikt cilvēki, kuri galīgi neorientējās sporta dejās un visu saprot un uztver tikai no emocionālās puses. Tādējādi viņi mēģina noņemt atbildību no saviem bērniem - dejotājiem, kuri, visticamāk, nav nodejojuši savu maksimālo spēju robežās. Sacensībās katrs vecāks vēro tikai savu bērnu - dejotāju, bet pēc tam runā kā „visgudrākais tiesnesis". Pavēro! Bet patiesībā lietas neiet kopā. Tas, ka dejotājs trenējas pie laba trenera, vēl negarantē augstu rezultātu! Vienkārši viņi nesaprot, ka visi nevar būt pirmie. Vairāk vai mazāk jau trenējas visi , bet katrs redz tikai sevis padarīto un to vērtē visaugstāk. Vienam sanāk labāk citam nesanāk. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā dejotājs jūtas sacensību dienā un vai viņš tiek galā ar trenera teikto un mācīto. Visi ir uztraukušies. Katram savējais liekās vislabākais jebkurā situācijā. Un tas ir tikai normāli. Nervi un „likmes" visaugstāk ir sakāpušas valsts čempionātos. Bet pirmā vieta ir tikai viena tāpat kā otrā, trešā un pārējās vietas. Un „plus-mīnus" pāri sarindojas tā, kā arī citās sacensībās ārpus Latvijas. Un ir tikai normāli, ja rezultāti „nestāv uz vietas". Tas ir sports. Tā kā Tevis augstāk minētie viedokļi - ir pilnīgas muļķības.
Tu pati, Veronika, kad paaugsies un, ja sāksi tiesāt, tad tu pati redzēsi vai tev kāds kaut ko maksā, pērk vai pārdod! Tu vēlēsies būt pēc iespējas neatkarīga!
Runājot par vecākiem -„tiesnešiem". Vai nav dīvaini? Vieni izglītojās un strādā visu mūžu (treneri, skolotāji) ar dejām, bet otri (vecāki), skatoties tikai uz savu bērnu, vērtē „pareizāk".
Lai vērtētu sacensībās, ir jāmācās un jānoliek eksāmens. Katrs tiesnesis sevi pilnveido gadiem, apmeklējot dažādus seminārus un vērtējot daudzas dažāda līmeņa sacensības.
Tiesāšanas sistēma mainās - kādreiz bija atklāta vietu uzrādīšana, vēlāk aizklāta tiesāšana, bet nu jau Grand Slam finālos līdzīga kā daiļslidošanā. Kāda ir tava attieksme pret šīm izmaiņām?
Domāju, ka nav nemaz tik vienkārši pāriet uz kādu citu domāšanu tiesāšanā, ja n-tos gadus esi nostrādājis esošajā sistēmā. Man vēl nav nācies tiesāt pēc šīs jaunās sistēmas, tāpēc iespējams es kļūdos. Bet es domāju, tiesājot pēc jaunās sistēmas, tiesnesis automātiski pielāgosies tai, balstoties uz iepriekšējo domāšanu un sapratni. Es nedomāju, ka dejas var kaut kā superobjektīvi izvērtēt. Kad skrien, tad skaidrs - kurš pirmais atskrēja, tas arī ir pirmais, kad lec, tad kurš tālāk aizleca, tas arī ir pirmais.
Tevi kā tiesnesi iespaido dejotāju tērpi? Tie kaut kādā veidā spēlē lomu tava lēmuma pieņemšanā?
Ir patīkami, ja ir skaists tērps. Bet liels retums ir, kad labiem pāriem ir slikti tērpi. Taču jebkurā gadījumā, tas neiespaido mana tiesneša lēmumu.
Paradoksāli, bet bieži vien, tieši tie, kuri, kad dejoja, visvairāk runāja, ka visi tiesneši ir negodīgi, paši ar laiku kļūst par tiesnešiem. Bet mans jautājums būtu šāds - ko tu ieteiktu tiesnešiem-iesācējiem?
(labi pārdomājot) Esiet objektīvi cik vien tas ir iespējams. Nezinu kā pateikt, lai mani nepārprot, bet tiesnesim nevajag mēģināt „čomoties", meklēt draugus, draugu pārus utt. Tas ir ceļš uz nekurieni. Lai kāds ari būtu tavs viedoklis, tam ir jābūt tavam viedoklim un tikai tavam. Un tā, ja katrs būs viens, tikai ar sevis paša viedokli, tad arī rezultāts kopumā būs maksimāli objektīvs.

Un te nu mēs nonācām laikam pie vispatīkamākās sadaļas - Aigars Svars sacensību rīkotājs

Nenoliedzami tavs vārds daudziem asociējas ar „Gadu Miju", „Grand Prix Latvia, vai kā tagad ar „Baltic Grand Prix". Lai kā šīs sacensības nesauktos, bet nupat viņas notika 30-to reizi. Kad, kur, kāpēc un kā viss aizsākās?

Tas viss aizsakās Dobelē. Es kādus divus-trīs gadus jau biju strādājis  par treneri un mani pāri bija sākuši braukt uz sacensībām. Kā jau teicu, sacensības tolaik bija tikai uzaicinājuma, tad es pakāpeniski sāku aicināt aizvien stiprākus klubus uz savām sacensībām. Un tā tas aizgāja līdz „open" statusam. Un par cik man tagad nav savu pāru, tad es neesmu ieinteresēts aicināt kaut kādus tiesnešus, lai bīdītu „savējos". Es varu būt maksimāli neitrāls pret to visu. Mēs atkal atkārtojamies, bet jāsaka atkal to, ka mums ir tā, ka deju skolotāji ir arī tiesneši. Citos sporta veidos tā nav un sen jau nav. Mums diemžēl tā ir. Un es cenšos aicināt slavenākos, labākos tiesnešus. Dotajā situācijā, tas piešķir turnīram arī kaut kādu lielāku prestižu. Es piemēram, jau vakar izsūtīju vairākiem tiesnešiem uzaicinājumus tiesāt „Baltic Grand Prix 2012".
Jau janvārī gatavojies decembra sacensībām?
Bet, protams. Patiesībā šis darbs ir nepārtraukts. Lai decembrī viss noritētu labi, janvārī un vēl agrāk ir jāuzsāk gatavošanas darbi. Piemēram, nākamnedēļ, jau jāslēdz līgumi par telpām, ar TV, citiem medijiem, viesnīcām. Gribētos, lai šogad pasaules kausa pusfinālu un finālu varētu translēt LTV tiešraidē.

Nevaru neizmantot šīs intervijas iespēju pateikties tev, Aigar, ka tu pieaicināji mani piedalīties pēdējā „Baltic Grand Prix" organizēšanā. Es guvu fantastisku pieredzi un man bija iespēja ielūkoties šo krāšņo sacensību „aizspogulijā-aizkulisijā". Lai taptu šī skaistā pasaka dejotājiem un skatītājiem ir iesaistīti daudzi cilvēki, bet lai pasaka tiešām sanāktu ir vajadzīgs prasmīgs diriģents, tāds kā esi tu.


Kā tu tiec galā ar šo pasākumu un komandu? Tu kaut kur speciali tam mācījies?
Speciāli mācījies to neesmu. Tas viss nāca ar gadiem. Tiem ejot, es skatījos, kā tiek rīkotas citas sacensības (arī citos sporta veidos), kā tās tiek reklamētas, kā tiek piesaistīti sponsori. Un tā, analizējot un „špikojot" no citiem, es esmu izveidojis kaut kādu savu modeli. Diemžēl dēļ smagā ekonomiskā stāvokļa, kas tagad ir valstī, es esmu pazaudējis vairākus lielus sponsorus, no vienas puses. Bet, no otras puses, šī situācija, lika man vēlreiz visu pārskatīt un pārdomāt, kā ar pieejamiem līdzekļiem panākt agrāko efektu. Tā kā krīze lika man ieviest vēl lielāku kārtību visās lietās. Ja mēs runājam par komandu, es cenšos strādāt ar tiem partneriem, kuri man ir bijuši iepriekšējos gados un, ja viss ir bijis labi, tad mūsu sadarbība turpinās - telpas, gaismas, skaņa, video, mediji, transports, tipogrāfijas, viesnīcas, orķestris. Tie ir tādi kontakti, ar kuriem ir viegli strādāt, jo mēs jau viens otru zinām un zinām, ko viens no otra gaida. Nevajag, kā pirmajā tikšanās reizē visu stāstīt un skaidrot. Smagāk ir ar palīgiem, jo darbs ir periodisks, sezonāls. Numur 1 - sekretāre, administratore. To es nevaru algot visu gadu un arī nav darbs, ko dot viņai visa gada garumā. Treknajos gados tā varēja, tagad gan vairs nē. Man sanāk aicināt meitenes, kuras ir tikko no skolas sola, mācas neklātienē, bet kuras nav nekad bijušas saistītas ar dejām un līdz ar to nezina visu šo virtuvi. Nākas visu viņām skaidrot, kas ir kas. Tā kā sekretāres jautājums ir smags jautājums un to nākas gandrīz katru gadu sākt visu no gala. Bet runājot par pārējiem, kas man palīdz, piemēram, kā Tu pie balvām, tie, kas stāv uz kontroles, garderobisti, transfēru organizētāji un tā tālāk, tie visi ir jaunieši, kuri palīdz uz katru konkrēto pasākumu. Un ir ļoti labi, ja sanāk sarunāt uz nākamo gadu, un vel labāk ja uz vairākiem gadiem vienus un tos pašus cilvēkus, jo viņi jau daudz zina. Bet, ja katru gadu visos posteņos būs jauni cilvēki, tad tas gan būs grūti. No vienas puses tu jaunos nepazīsti, nezini, ko no viņiem gaidīt, no otras puses, viņš nezin un nevar izstāstīt visas nianses. Tas ir liels risks. Man šogad bija, apmēram, četrdesmit jaunieši, kuri visās malās kaut ko palīdzēja. Kādreiz mana „labā roka" bija Uldis Lorbergs, bet tagad viņš darbojas citā sfērā. Pēdējos gadus man palīdz Rolands Runcēvičs, kurš arī ir no deju pasaules. Viņš uztur manu mājas lapu un, tuvojoties sacensībām, „regulē" citus palīgus. Bez tāda cilvēka es nevarētu. Viņš visu gadu it kā mazliet ir pie manis, tā nosacīti, bet gada beigās 3 mēnešus pieslēdzas jau daudz nopietnāk, savienojot gan savu darbu, gan atbalstu šeit.
Tevis decembra rīkoto sacensību ietvaros, nu jau daudzkārt notiek  kāds Eiropas vai pasaules čempionāts. Skaidrs, ka jebkuram WDSF neuztic šāda mēroga sacensību rīkošanu. Kā tev izdevās iegūt šādu uzticību un vai atceries kā rīkoji pirmās tādas nozīmes sacensības?
 Ja nemaldos, tad pirmās tādas sacensības bija 1998.gadā „Skonto" hallē. Es pieteicos uz pasaules čempionāta rīkošanu, jo pirms tam biju rīkojis IDSF Open un International. Kad es pieteicos, tad es vēl īsti neapzinājos, ko tas viss nozīmē. Un tikai tad, kad saņēmu atļauju, tad sapratu, ka varu „iebraukt lielās auzās"! Jo izrādījās, ka papildus nāk lieli uzdevumi, par kuriem es nezināju un ar kuriem nebiju rēķinājies. Bet toreiz man ļoti palaimējās, jo es atradu labu ģenerālsponsoru čempionātam. Savādāk es varēju  tādos „mīnusos ielidot", ka man vēl 100 gadus negribētos neko rīkot! Bet tas atkal bija risks, skola uz savas ādas. Es eksāmenu pats priekš sevis izturēju. Tagad man ik gadu ir kāds no šādiem pasaules turnīriem. Tas, protams, papildus piesaista citu valstu labākos dejotājus un palīdz turnīram augt. Dejotāji brauc, jo zina, ka šeit ir daudz grupu, grupās ir daudz pāru un ir ar ko sacensties. Nav tā, kā citreiz gadās, tu gatavojies, aizbrauc, bet tur tikai pusfināls sanācis. Iztērēta nauda, laiks un beigās nav ar ko mačoties.
Arī tiesneši ir labi tavās sacensībās...
Jā. Šogad man, neskaitot Latvijas tiesnešus, bija četrdesmit ārzemnieki.

Pirms uzdot nākamo jautājumu, pastāstīšu tev vienu gadījumu. Uz pēdējo Grand Prix mūsu ģimene uzaicināja vienu paziņu, kurš absolūti neko nezināja par dejām. Gribējām, lai viņš apskatās pasaules labākos dejotājus, krāšņos tērpus... Pēc tam jautājām viņa viedokli un viņš teica: „Orķestris bija fantastisks!" Izrādās viņš bija sajūsmā no orķestra un visu pārējo uztvēra kā dekorāciju!


Kā aizsākās tava draudzība ar Grodņas orķestri?
Šī draudzība aizsākās 5 gadus atpakaļ. Es no kāda biju dzirdējis, ka Lietuvā sacensībās esot bijis baltkrievu orķestris. Es painteresējos, kurš no mūsu tiesnešiem tur ir bijis un sanāca, ka tur bija, jau šodien pieminētais Aleksandrs Bessonovs. Es palūdzu viņu novērtēt šo orķestri desmit baļļu sistēmā un viņš ielika, ja nemaldos, deviņi. Tā kā šī cilvēka viedokli es augsti vērtēju, tad es sazvanījos ar Virgi Visocki no Lietuvas un mēs abi aizbraucām uz Baltkrieviju uz šī orķestra koncertu. Lai gan koncertā viņi spēlēja citu mūziku, ne deju, mēs tikāmies ar orķestra vadītāju, izrunājāmies. Bet es vel neņēmu „kaķi maisā" un apmeklēju sacensības, kurās viņi spēlēja. Tajā laikā viņi vēl nespēlēja tik labi kā tagad, tiesneši brīžiem atskatījās, ar tempiem kaut kas nebija riktīgi, ar mūzikas raksturu. Šķiet, ka pirmajā reizē Rīgā, arī ne viss gāja gludi. Bet tagad viņi spēlē ļoti labi. Par to, ka viņi spēlē tiešām labi, liecina viena tiesneša jautājums man. Viņš man jautāja „A priekš kam tev tas orķestris, tik un tā jau skan vienādi - disks vai šis orķestris?!" Tātad viņi tiešām spēlē jau tik labi, ka nevar atšķirt no ieraksta. Manuprāt, orķestris piešķir īpašu auru turnīram un ... prestižu. Forši taču ir, kad pirms pasaules čempionāta orķestris nospēlē Latvijas himnu, nevis to atskaņo uz diska. Uzreiz cita atmosfēra, citas izjūtas! Un tā piecus gadus mēs jau sadarbojamies un ir ierakstīti trīs diski. Var teikt arī, ka četri, vienkārši pēdējā diska puse bija vecie gabali, bet puse jaunie.
Deju apritē ir tāds viedoklis, ka tomēr katrs sacensību rīkotājs, pirmām kārtām rīko sacensības sava kluba pāriem. Tev tagad savu pāru nav. Tad priekš kam tu vispār ar to nodarbojaties?
Atbilde vienkārša - man patīk! Man patīk to darīt, man patīk sasniegtais rezultāts. Es popularizēju sporta dejas. Mājās mūsējiem pat „sienas palīdz"! Tā nu ir sanācis, ka man vienīgajam tagad ir TV sacensībās, „Grand Prix" tiek reklamēts arī citos medijos. Un tas ir mans darbs! Es to neuztveru kā sacensības saviem pāriem, bet kā savu darbu. Neoficiālajā dancesportinfo.net reitingā pašreiz manas sacensības ir 9.vietā pasaulē, bet ir bijušas arī 5.-6.vietā. Punktu starpība ir ļoti maza. Bet galvenais, ka sacensības ir pirmajā desmitniekā un ka esmu starp labākajiem. Man kā rīkotājam tas ir ļoti būtiski, stimulē strādāt vēl labāk!
Tu rīkoji arī meistarsacīkstes. Gadus atpakaļ, arī es vēl aizķēru tos laikus, Meistarsacīkstes bija ļoti prestižas sacensības, kuram gatavojās ne mazāk kā Latvijas čempionātam un vinnēt tās bija gandrīz tik pat liels gods. Kāpēc tagad tas tā vairs nav?
Es nerīkoju valsts meistarsacīkstes, bet Rīgas atklātās meistarsacīkstes, kuras ir vienkāršs turnīrs, neskatoties uz nosaukumu. Šo sacensību ietvaros ir dažas  „open" grupas, bet galvenā ideja ir sadalīt dejotājus pa klasēm, lai viņi var sacensties savā klasē, lai klubi sacenšas kopvērtējumā. Bet ja runājam par tām meistarsacīkstēm, kuras bija agrāk, tad vienkārši nav, kas tās rīko. Jo tad tās ir jārīko katrā vecuma grupā un visās klasēs. Un tā kā dejotāju skaits mums ir sarucis, tad var gadīties, ka būs tādas grupas, kurās būs tikai 1-2 pāri.
Kas ir visgrūtākais jebkuru sacensību organizēšanā? Vai tev nav kādreiz bijusi doma mest „plinti krūmos"?
Ja godīgi, tad kaut kad ir bijusi tāda doma. Varbūt kādreiz, kad pavisam izsīks finansiālās iespējas rīkot labas sacensības, tad ari metīšu visu pie malas. Bet pagaidām nē. Ja tu jautā, kas ir visgrūtākais, tad šobrīd, man visgrūtākais ir atrast labu sekretāri. Ja Rolands Runcēvičs ir mana viena labā roka, tad sekretāre ir otra labā roka. Viņai jāzina angļu valoda, viņai labi jāpārzina dators un jāvar orientēties deju pasaulē. Labi, ja vismaz divus gadus pēc kārtas ir viena un tā pati sekretāre, bet ja katru gadu tā mainās, tad viss ir jāsāk no nulles...
Ja mēs papētīsim čempionātu statistiku, tad mums nāksies atzīmēt, ka pēdējo gadu laikā dalībnieku skaits tajos ir krietni sarucis? Kāpēc?
Domāju visam pamatā ir ekonomiskie apstākļi. Aizvien mazāk vecāki ir spējīgi un vēlas ieguldīt lielu naudu dejās. Lai būtu labs līmenis dejotājam, tad bez naudas neiztikt. Otrs iemesls ir tas, ka daudzi ir aizbraukuši no Latvijas, tai skaitā ari dejotāji. Nu un trešais, treniņi prasa daudz laika un iespējams, ka ir dota priekšroka kaut kam citam. Rodas jauni sporta veidi un konkurence eksistē ne tikai starp sportistiem, bet arī starp sporta veidiem.
Droši vien ir gadījušies arī kādi kuriozi pa šiem gadiem? Vari kādu atcerēties?
To nevar nosaukt par kuriozu, bet pagājušo gadu uz pasaules čempionātu lidoja tiesnesis no Taipejas. Viņš atlido līdz Amsterdamai, puspasaule jau ir aplidota, un Amsterdamā sniega vētras dēļ viņš netiek tālāk. Viņš nosēdēja lidostā divas dienas un lidoja atpakaļ. Tas nav kuriozs, bet situācija drausmīga. Un vēl viens gadījums, kuru arī nevar nosaukt par kuriozu, bet par šausmu stāstu. Domāju neviens negribētu būt viņa vietā. Vienu gadu nobruka datorsistēma sekretariātam, tas bija „Arēnā Rīga" un kādu brīdi viena grupa bija laista tālāk ar nepareiziem rezultātiem. Es nezināju ko darīt. Tas bija ārprāts.
Tā nebija gadījumā Junioru II ST Open grupa?
Jā.
Es tieši tajā dejoju un izjutu visu kā dejotāja!
Tas bija šausmīgi. Man pat trūkst vārdu, lai aprakstītu to situāciju un manas izjūtas. Kā saka - „ej un karies"! Tas bija tāds murgs, kuru es nekad,nekad vairs negribētu piedzīvot un visā manā praksē tas bija šausmīgākais gadījums! Pats trakākais, ka tu neko nevari izdarīt, esi bezspēcīgs.
Bet runājot tieši par kurioziem, tad lielāki vai mazāki notiek jau vienmēr. Atceros „Rīgas līcī" gāja šovs un pāris nebija pabrīdinājis, ka viņiem vajag 5 minūtes starp dejām, lai pārģērbtos. Un te, deja beidzas un sākas negaidītās piecas minūtes. Juris Arājs vadīja un viņš piecas vai vairāk minūtes vienkārši runāja. Daļa skatītāju locījās zālē aiz smiekliem - Juris runā ne par ko konkrētu, bet runā! Tā viņš norunāja, neko īpašu nepateikdams, un šovs turpinājās.
Un vēl jautājums par sacensību organizēšanu, kurš interesē daudzus. Kāpēc bieži tiek mainīta „Grand Prix" norises vieta un vai Ķīpsala ir galējais variants?
„Arēnu Rīga" bija grūti piepildīt ar skatītājiem un panākt to vajadzīgo, foršo atmosfēru. Vienu gadu man tas izdevās, bet pēc tam vairs nē. Es sapratu, ka „Arēna" neder šiem mačiem. „Olimpiskajā sporta centrā" zāle ir par mazu un arī foajē neder - nav vietas kasēm, garderobei. Viesiem iemīļotajā „Skonto" hallē parkets ir sabojāts nepareizi to uzglabājot, tribīnes arī vairs nav. Tur vispār nekā vairs nav. Bet „Ķīpsalā" tribīnes ir uz vietas, tur ir laba atmosfēra, tribīnes var piepildīt un skatītāji ir tuvu deju laukumam, kas arī nav mazsvarīgi. Šobrīd tā ir labākā vieta un citus variantus es neredzu.

Aigars Svars - cilvēks

Tā kā šodien ir 13.janvāris un piektdiena, tad nevaru tev nepajautāt - tu neesi māņticīgs?
Nē! Es neņemu galvā tādas muļķības. Ja to visu ņemt galvā un domāt „Oi! Šodien melnā piektdiena!", tad ar tevi arī kaut kas notiks!
Tikšanos ar Tevi bija lūguši arī vairāki ForDance lasītāji, un atsūtījuši arī jautājumus.
Te nu daži būs:

Daudziem deju pasaulē ir iesaukas. Aigaru Svaru citi sauc par „Latvijas deju pasaules pelēko kardinālu". Kā viņš pret to attiecas?
Es pat nezināju par to! Nu tā kā es neesmu māņticīgs, tad mani tas neiespaido. Kāds esmu tāds esmu. Sauciet kā gribat! (smejas) Man patīk šīs dejas un viss, kas ir ar un ap tām.
Tava mīļākā mūzika, grāmatas un filmas?
Man patīk daudzas dziesmas. Ļoti patīk dziesma „Love story". Bet es nevaru izcelt kādu vienu dziesmu, filmu vai grāmatu. Man daudzas patīk.
Vai izņemot sporta dejas tevi interesē vēl kāds cits sporta veids?
Hokejs. Es pats spēlēju, man mājās ir formas tērps. Pēdējos divus gadus gan vairs nav sanācis. Bet tas ir mans sporta veids, kurā es varu izlikties pilnībā kā nevienā citā sporta veidā. Man patīk gan skatīties, gan spēlēt pašam. Vēl patīk kalnu slēpošana, braukšana ar riteni.
Vai tu proti gatavot ēst un kāds ir tavs „firmas ēdiens"?
Cepta ola un cepti kartupeļi! (smejas)
Ja Tu piedalītos spēlē „Robinsoni", tad kādus 3 priekšmetus tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Cirvi, lai laivu var uztaisīt. Sērkociņus. Es ceru, ka tas būtu vasarā, tad jau par drēbēm nav jāsatraucas! Banāni vai kas līdzīgs gan jau tur augtu. Un mobilo telefonu!
Bet ja tur zonas nav?
Jā, tad gan neder. Tad pat nezinu ko trešo. Nu ... rumu, lai būtu, ko iedzert tad, kad būšu uzbūvējis laivu un braukšu mājup!
Kad tu dodies atvaļinājumā un kā to pavadi?
Man viss gads ir darbs un viss gads ir atvaļinājums! Ja godīgi, tad sen neesmu nekur bijis, jau kādus piecus gadus.
Nākamais jautājums radās man pašai, piedaloties vienā sarunā. Pēdējā Baltic Grand Prix, sarunājas vairāki dejotāji, kuri nu jau dažus gadus nepiedalās sacensībās un viņi teica tā „Aigars Svars ir mainījies. Viņš ir kļuvis tāds sirsnīgāks, siltāks, tāds kā tētis." Šim viedoklim piekrita daudzi. Aigar! Tu pats to arī sevī pamanīji?
Labi, ka tā izskatās no malas. Man pašam grūti spriest, kas manī ir kas mainījies, kas manī ir bijis vai nebijis agrāk un kā ir tagad. To redz un lai vērtē apkārtējie. Gadi iet. :)
Ir sācies jauns gads un līdz ar to mēs jau pavisam drīz uzzināsim jaunā gada čempionu vārdus. Ko Tu novēlētu tiem, kuri kļūs par čempioniem un tiem, kuri nekļūs?
Tiem, kuri nekļūs, lai turpina virzīties uz nosprausto mērķi. Tiem, kuri kļūs, lai nedomā, ka viņi ir sasnieguši kaut kādas virsotnes. Lai turpina sevi pilnveidot, lai viņu mērķis būtu iekļūt pasaules čempionātu finālos un kļūt par pasaules čempioniem! Nekad nevajag apstāties, vienmēr vajag izvirzīt nākamo virsotni!

Paldies tev par tikšanos un paldies par deju svētkiem, kurus tu dāvini mums, dejotājiem un skatītājiem katra gada decembrī!
Komentāri (0)  |  2012-02-15 01:32  |  Skatīts: 4443x

Atpakaļ